....tā nu vienā no janvāra dienām pavisam brīvs kļuva Sergejs...tāpat jau viņš bija brīvs...tāds disidents pret pastāvošam normām...minimālists sadzīvē un maksimālists brīvībā...brīvs būt par fotogrāfu...mīlēja brīvu mūziku...brīvību, ko dod pārvietošanās ar riteni...garīgumu neiespiestu sakrālā arhitektūrā...brīvu sauli , vēju, brīvu vasaru kuru var izbaudīt...mīlēja brīvus cilvēkus...tāds neatkarīgs indiānis....
....pirmais , ko atcerējās tēlnieks Gļebs Panteļejevs par Sergeju, bija viņa teiktais no 90 gadu atmodas laikiem"...gribu lai manās bērēs skan .....
Led Zeppelin mūzika...", tas toreiz likās tik ekstrēmi....
viņam nepatika ziema ...galvenais bija pārziemot tumšo laiku...
bet tagad beidzot brīvībā,brīvība!
..ar cieņu pret cilvēkiem ko Sergejs mīlēja
...Diāna kurai nepatīk ziema un patīk džezs...
otrdiena, 2012. gada 24. janvāris
piektdiena, 2012. gada 20. janvāris
pārdomu blenderis darba nedēļas beigās...
...kaut kā farizeju tēma mani skar, īpaši pēdējā laikā....viņi protams pārspīlēja izdomājot likumu un tad likumam vēl 18 apakšpunktu..., bet kļūstot vecākai saproti, ka tas, kas tev ir licies pašsaprotams(dzīvē, uzvedībā,darbā...) , tas citam nav zināms un tad līdz likums, vai prasība likumu ievērot...legālisms un farizeju likumi man ir kā pretmeti šodien...abi aktuāli....viss ir atļauts, bet ne viss man der...
...esmu pārāk bieži uzķērusies uz grābekļa par to, ka esmu laba...ja jau esmu laba, tad man viss ir jādara un visiem jāpalīdz un tad būšu laba, kaut kāds murgs...cik tomēr esmu patmīlīga...tāpēc strauji nolēmu būt slikta...tas prasa treniņu un nemaz tik viegli nedodas rokā...rumpis arī neelastīgs un nav pretimnākošs šādām nebijušām pārmaiņām...
mani biedē šī "visuvarizdarīt''mānija mūsdienās...visu nevajag un nevar izdarīt....bet mārketings mums māca....es negribu mācīties no mārketinga..gribu mācīties no sirma cilvēka kuru cienu...
...protams tā ir lieliska sajūta'' mēs paspējām'', ''es visu izdarīju perfekti''-it kā tās būtu sacensības kurās man ir obligāti jāpiedalās, bet es negribu medaļas...varbūt nedaudz enerģijas apmaiņas-saņemt atdoto....
...jocīgas sajūtas rodas pēc nejēdzīgu darbu darīšanas, dzerot pa starpu daudz kafijas un mēģinot imitēt veselīgu darba procesu un pilnvērtīgu dzīvi....
Ja es nevarētu noskaitīt pie sevis no rīta un vakarā "Mūsu tēvs...", tad mana eksistencei nebūtu nekādas jēgas....
...esmu pārāk bieži uzķērusies uz grābekļa par to, ka esmu laba...ja jau esmu laba, tad man viss ir jādara un visiem jāpalīdz un tad būšu laba, kaut kāds murgs...cik tomēr esmu patmīlīga...tāpēc strauji nolēmu būt slikta...tas prasa treniņu un nemaz tik viegli nedodas rokā...rumpis arī neelastīgs un nav pretimnākošs šādām nebijušām pārmaiņām...
mani biedē šī "visuvarizdarīt''mānija mūsdienās...visu nevajag un nevar izdarīt....bet mārketings mums māca....es negribu mācīties no mārketinga..gribu mācīties no sirma cilvēka kuru cienu...
...protams tā ir lieliska sajūta'' mēs paspējām'', ''es visu izdarīju perfekti''-it kā tās būtu sacensības kurās man ir obligāti jāpiedalās, bet es negribu medaļas...varbūt nedaudz enerģijas apmaiņas-saņemt atdoto....
...jocīgas sajūtas rodas pēc nejēdzīgu darbu darīšanas, dzerot pa starpu daudz kafijas un mēģinot imitēt veselīgu darba procesu un pilnvērtīgu dzīvi....
Ja es nevarētu noskaitīt pie sevis no rīta un vakarā "Mūsu tēvs...", tad mana eksistencei nebūtu nekādas jēgas....
otrdiena, 2012. gada 10. janvāris
personīgais muzejs Nr.3(Hildas vīrs)
Satiku Hildas tanti senajos padomju laikos aizbraucot uz Maskavu...biju studente Mākslas akadēmijā Rīgā...Maskava likās pārdabīgi liela un nesakarīga... tur dzīvoja tante Hilda-mana vecātēva māsa,kas bija "izspļauta" Dimzu cilts pārstāvē...satiku viņu aklu, možu, gudru, un pārliecinātu par sevi...no rīta viņa veica rīta vingrošanu, dzēra kafiju un bez krelītēm ap kaklu pie daktera negāja(kaut gan bija akla)...Reinholds bija viņas vīrs kuru nesatiku, ģimenē visi sačukstējās , ka viņš esot bijis spiegs....
viņu meita Ārija jau arī ir viņsaulē....
...viens Reinholda Bērziņa citāts"...māksla cilvēkam ir nepieciešama.Protams, uz skatuves dzīve atspoguļojas nosacīti, rakstnieks vai komponists bieži vien mums rāda dzīvi tādu, pēc kādas vēl mēs tiecamies"
Reinholds Bērziņš
viņu meita Ārija jau arī ir viņsaulē....
...viens Reinholda Bērziņa citāts"...māksla cilvēkam ir nepieciešama.Protams, uz skatuves dzīve atspoguļojas nosacīti, rakstnieks vai komponists bieži vien mums rāda dzīvi tādu, pēc kādas vēl mēs tiecamies"
Reinholds Bērziņš
Biogrāfija
Dzimis Valmieras apriņķī, Ķoņu pagastā zemnieku ģimenē. Strādāja par ganu, bet vēlāk fabrikā par strādnieku, bet no 1909. gada bija skolotājs. 1905. gadā iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku partijā. 1911. gadā tika arestēts par kreisās literatūras izplatīšanu, par ko viņam bija vairāk kā gads jāpavada cietumā. 1912. gadā pabeidza Cēsu lauksaimniecības skolu. No 1914. gada, kad sākās Pirmais pasaules karš, iesaukts Krievijas impērijas armijā. 1916. gadā pabeidza praporščiku skolu. Dienot propagandējis kreisās idejas.
1917. gadā kļuva par 40. armijas korpusa izpildkomitejas priekšsēdētāju, Rietumu frontes 2. armijas kara revolucionārās komitejas biedru. No 1917. beigām līdz 1918. gada sākumam komandēja boļševikiem uzticamās latviešu vienības. Vadīja arestus Krievijas impērijas stavkā Mogiļevā. Pēc tam Bērziņš ar savām daļām tika nosūtīti uz fronti, kur piedalījās cīņās pret Ukrainas radas bruņotajiem spēkiem, kā arī poļu ģenerāļa Dovbra-Musiņicka poļu vienībām. No 1918. gada janvāra komandēja 2. revolucionāro armiju, no februāra līdz martam bija Rietumu revolucionārās frontes virspavēlnieks. No 1918. gada jūnija bija Sibīrijas augstākās kara inspekcijas priekšsēdētājs, Ziemeļu-Urālu-Sibīrijas frontes komandieri. No jūlija līdz novembrim komandēja Austrumu frontes 3. armiju. No 1918. gada decembra līdz 1919. gada jūnijam bija Padomju Latvijas armijas inspektors. Pēc tam, līdz 1920. gadam, ietilpa Revolucionārās kara padomes sastāvā Rietumu (1919. gada augusts-decembris), Dienvidu (1919. decembris-1920. gada janvāris), Dienvidrietumu (1920. janvāris-septembris) un Turkmenistānas (1920. septembris-1921. novembris, 1923. decembris- 1924 septembris) frontēs. 1924. gada bija Rietumu kara apgabala priekšnieks.
personīgais muzejs Nr.2(Rūvenieši)
Kādreiz , kad man bija padsmit gadi jutos nelaimīga , jo ģimenē kristiešu nebija...pateicoties atmiņām par vecātēva audžubrāli Kārli Zariņu uzzināju, ka Dimzas daudzās paaudzēs ir bijuši nopietni kristieši un to kā īpašu vērtību visas savas dzīves garumā ir pieminējis arī Kārlis par kuru variet izlasīt zemāk ...bet par Kārli runāt un pieminēt radniecību ar viņu visus padomju laikus bija noliegts , tā tas arī palika....izjutu pateicību un godbijību redzot sava vecvectēva pieminekli Rūjienā, Matīšu kapos , ko savam mātes brālim un audžutēvam par godu bija uzlicis Kārlis Zariņš.
Kārlis Zariņš
Kārlis Zariņš (04.12. 1879 – 04.05.1963)
Kārlis Zariņš 44 gadus bija Latvijas ārlietu dienestā: diplomātiskais pārstāvis Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Igaunijā un 30 gadus – Lielbritānijā; ārlietu ministrs 1931 – 1933. Okupācijas režīmu Latvijā radītās pārvaldes iestādes Kārlis Zariņš neatzina par likumīgām un nepakļāvās to rīkojumiem. Īstenojot Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras, Kārlis Zariņš 23 gadus līdz mūža beigām 1963. gada 29. aprīlī vadīja diplomātisko un konsulāro dienestu ārvalstīs un nemitīgi atgādināja pasaulei - Latvijas Republika de iure turpina pastāvēt!
Diplomāta, valsts un sabiedriskā darbinieka Kārļa Zariņa laiks bija revolūciju, karu, impēriju sabrukuma, Latvijas valsts dibināšanas un uzplaukuma, neatkarības un nebrīves gadi.
Kopš agras jaunības Kārlim Zariņam nācās pašam gādāt par sevi, skoloties un strādāt, iekļauties Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Pirmā pasaules kara gados viņš savus spēkus veltīja bēgļiem no Latvijas. Pildot Petrogradas latviešu labdarības biedrības priekšnieka un Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas prezidija un valdes locekļa pienākumus, Kārlis Zariņš strādāja kopā ar Vili Olavu, Jāni Čaksti, Arvedu Bergu un citiem tā laika izcilākajiem latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem. Kārlis Zariņš veica arī Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas uzdevumus.
1918. gada septembrī Kārlis Zariņš ieradās Rīgā, bija vēsturiskā Latvijas valsts pasludināšanas akta dalībnieks. Turpmāko mūžu viņš veltīja kalpošanai Latvijai, jau 1919. gada janvārī iestājoties ārlietu dienestā. Tāpat kā visiem jaunās valsts diplomātiem, arī Kārlim Zariņam nācās apgūt diplomātijas pamatus un diplomātisko protokolu, mācīties svešvalodas.
Kad Latvijas valsts tika atzīta de iure, ārlietu dienests varēja iecelt diplomātiskos pārstāvjus atbilstoši starptautiskajām konvencijām. Kārlim Zariņam pirmajam no diplomātiskajiem pārstāvjiem 1921. gada 2. februārī tika piešķirts ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra rangs. Viņa ziņojumi Ārlietu ministrijai liecina par labām novērošanas spējām, inteliģenci un notikumu izpratni. Laikabiedru skatījumā Kārļa Zariņa diplomāta darbu sekmēja viņa cilvēciskās īpašības – iejūtība, atsaucība un spēja veidot un uzturēt kontaktus.
Pusotru gadu Kārlis Zariņš sekmīgi vadīja Ārlietu ministriju. Būdams demokrāts, pie partijām nepiederošs, viņš pieņēma lēmumus svarīgākajos starptautiskajos un saimnieciskajos jautājumos pēc iepriekšējas apspriešanas un saskaņošanas ar Saeimas Ārlietu komisiju un Ministru kabinetu. Kārlis Zariņš 1954. gadā rakstīja: "...ja kāda ģimene, organizācija vai valsts grib pastāvēt un zelt, tad ir vajadzīgs vienības, savstarpējas mīlestības un uzticības gars. Bez šiem garīgajiem spēkiem nekas nevar plaukt un labvēlīgi attīstīties. Un sevišķi mazās tautas šai 20. gadu simteņa vērtību pārvērtēšanas laikā var drīz vien samalt putekļos un iznīcināt, ja tām nav pietiekoši šo garīgo spēku".
Trīsdesmit gadus, kopš 1933. gada jūlija, Kārlis Zariņš bija sūtnis Lielbritānijā. Okupācijas režīmu Latvijā radītās pārvaldes iestādes Kārlis Zariņš neatzina par likumīgām un nepakļāvās to rīkojumiem. Īstenojot Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras, Kārlis Zariņš uzņēmās valsts diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību vadību. Pēc Otrā pasaules kara ar viņa pilnvarojumu darbojās pārstāvji ASV, Francijā, Spānijā, Vācijā, Zviedrijā, starptautiskajās organizācijās Ženēvā. Latvijas konsulāro iestāžu pastāvēšana tika nodrošināta, ieceļot 24 goda konsulu vietas izpildītājus Lielbritānijā un Sadraudzības valstīs.
Kopš 1940. gada pildot Latvijas valstiskuma sargātāja misiju, Kārlis Zariņš pasaulei nemitīgi atgādināja – Latvijas Republika de iure turpina pastāvēt! Ar savām aktivitātēm okupācijas gados viņš stiprināja tēvzemes un trimdas latviešu ticību Latvijas valstiskās neatkarības de facto atjaunošanai.
Dzīves svarīgākie dati
1879. 4. XII
Dzimis Vidzemes guberņas Rūjienas apriņķa Ipiķu pagastā rentnieka un tirgotāja ģimenē.
1887. VII
Mirst māte Sape Zariņa, dzim. Dimza.
1888. IX
Mirst tēvs Ādams Zariņš. Kārli pieņem audzināšanā mātes brālis Jēkabs Dimza.
1889 – 1895
Mācās, pabeidz Rūjienas draudzes skolu.
1895 – 1899
Ternejas pagasta skrīvera palīgs, Rūjienas tirgotāja uzņēmumu noliktavas pārzinis.
1899. II – VII
Ierodas Pēterburgā. Māceklis puķu dārzniecībā.
1890 – 1917
Strādā biržas notāra kantorī, specializējas starptautisko vekseļu tiesībās. Mācās Tautas augstskolā. Beidz Pēterburgas trīsgadīgos augstākos komerckursus. Apgūst valodas.
1900 – 1918. I
Pēterburgas (Petrogradas) latviešu labdarības biedrības biedrs, valdes loceklis, kopš 1914. g. – tās priekšnieks.
1909
Nodibina grāmatu apgādu "Imanta", izdod Raiņa dzejoļu krājumu "Klusā grāmata", ko policija konfiscē. Zaudējumu dēļ apgādu nākas slēgt.
1915. VIII –1918. I
Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas prezidija un valdes loceklis.
1918. IV – V
Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas uzdevumā dodas uz vācu okupēto Latviju.
1918. V – VIII
Organizē latviešu bēgļu ešelonu nosūtīšanu no Petrogradas uz Latviju.
1918. 18. IX
Ierodas Rīgā.
1918. 18. XI
Latvijas valsts pasludināšanas svinīgā akta dalībnieks.
1918. XII
Latvijas Tautas padomes loceklis no Radikāldemokrātu partijas. Rīgas pilsētas valdes sekretārs.
1919. 2. – 14. I
Padomju Krievijas karaspēkam ienākot Latvijā, ar angļu flotes kuģi dodas uz Londonu.
1919. I – IV
Latvijas delegācijas pie Parīzes miera konferences atašejs.
1919. 9. IV
Iecelts par rezidējošo ministru Latvijas sūtniecībā Somijā. Sakarā ar citu uzdevumu izpildi Helsinkos ierodas 1919. 9. X.
1919. IV – VIII
Pagaidu pilnvarotais lietvedis Zviedrijā. Organizē pārstāvniecības izveidi.
1919. 6. – 20. IX
Ārlietu ministrijas speciālā komandējumā Varšavā, Viļņā un Kauņā.
1919. 10. X – 1925. 1. IX
Rezidējošais ministrs, no 1921. 2. II sūtnis Somijā.
1921. 20. II
Apprecas ar Henrietu Upēru (Houppert).
1923. 1. IV – 1930. 28. III
Iecelts par sūtni arī Dānijā, Norvēģijā un Zviedrijā, rezidence Helsinkos. No 1925. 1. IX rezidence Stokholmā.
1927. 30. IX
Stokholmā piedzimst meita Marija Anna Rita Ingeborga.
1930. 28. III – 1933. 16. VII
Sūtnis Igaunijā.
1931. 9. XII – 1933. 24. III
Latvijas ārlietu ministrs (vienlaicīgi paliekot sūtņa Igaunijā postenī)
1933. 16. VII – 1963. 29. IV
Sūtnis Lielbritānijā.
1940. 17. V
Latvijas Ministru kabinets piešķir ārkārtējās pilnvaras vadīt diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības
1940. 17. VI – 1963. 29. IV
Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs.
1963. 29. IV
Mirst Londonā.
1963. 4. V
Apbedīts Londonā, Brukvudas kapos.
Kārlis Zariņš
Kārlis Zariņš (04.12. 1879 – 04.05.1963)
Kārlis Zariņš 44 gadus bija Latvijas ārlietu dienestā: diplomātiskais pārstāvis Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Igaunijā un 30 gadus – Lielbritānijā; ārlietu ministrs 1931 – 1933. Okupācijas režīmu Latvijā radītās pārvaldes iestādes Kārlis Zariņš neatzina par likumīgām un nepakļāvās to rīkojumiem. Īstenojot Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras, Kārlis Zariņš 23 gadus līdz mūža beigām 1963. gada 29. aprīlī vadīja diplomātisko un konsulāro dienestu ārvalstīs un nemitīgi atgādināja pasaulei - Latvijas Republika de iure turpina pastāvēt!
Diplomāta, valsts un sabiedriskā darbinieka Kārļa Zariņa laiks bija revolūciju, karu, impēriju sabrukuma, Latvijas valsts dibināšanas un uzplaukuma, neatkarības un nebrīves gadi.
Kopš agras jaunības Kārlim Zariņam nācās pašam gādāt par sevi, skoloties un strādāt, iekļauties Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Pirmā pasaules kara gados viņš savus spēkus veltīja bēgļiem no Latvijas. Pildot Petrogradas latviešu labdarības biedrības priekšnieka un Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas prezidija un valdes locekļa pienākumus, Kārlis Zariņš strādāja kopā ar Vili Olavu, Jāni Čaksti, Arvedu Bergu un citiem tā laika izcilākajiem latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem. Kārlis Zariņš veica arī Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas uzdevumus.
1918. gada septembrī Kārlis Zariņš ieradās Rīgā, bija vēsturiskā Latvijas valsts pasludināšanas akta dalībnieks. Turpmāko mūžu viņš veltīja kalpošanai Latvijai, jau 1919. gada janvārī iestājoties ārlietu dienestā. Tāpat kā visiem jaunās valsts diplomātiem, arī Kārlim Zariņam nācās apgūt diplomātijas pamatus un diplomātisko protokolu, mācīties svešvalodas.
Kad Latvijas valsts tika atzīta de iure, ārlietu dienests varēja iecelt diplomātiskos pārstāvjus atbilstoši starptautiskajām konvencijām. Kārlim Zariņam pirmajam no diplomātiskajiem pārstāvjiem 1921. gada 2. februārī tika piešķirts ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra rangs. Viņa ziņojumi Ārlietu ministrijai liecina par labām novērošanas spējām, inteliģenci un notikumu izpratni. Laikabiedru skatījumā Kārļa Zariņa diplomāta darbu sekmēja viņa cilvēciskās īpašības – iejūtība, atsaucība un spēja veidot un uzturēt kontaktus.
Pusotru gadu Kārlis Zariņš sekmīgi vadīja Ārlietu ministriju. Būdams demokrāts, pie partijām nepiederošs, viņš pieņēma lēmumus svarīgākajos starptautiskajos un saimnieciskajos jautājumos pēc iepriekšējas apspriešanas un saskaņošanas ar Saeimas Ārlietu komisiju un Ministru kabinetu. Kārlis Zariņš 1954. gadā rakstīja: "...ja kāda ģimene, organizācija vai valsts grib pastāvēt un zelt, tad ir vajadzīgs vienības, savstarpējas mīlestības un uzticības gars. Bez šiem garīgajiem spēkiem nekas nevar plaukt un labvēlīgi attīstīties. Un sevišķi mazās tautas šai 20. gadu simteņa vērtību pārvērtēšanas laikā var drīz vien samalt putekļos un iznīcināt, ja tām nav pietiekoši šo garīgo spēku".
Trīsdesmit gadus, kopš 1933. gada jūlija, Kārlis Zariņš bija sūtnis Lielbritānijā. Okupācijas režīmu Latvijā radītās pārvaldes iestādes Kārlis Zariņš neatzina par likumīgām un nepakļāvās to rīkojumiem. Īstenojot Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras, Kārlis Zariņš uzņēmās valsts diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību vadību. Pēc Otrā pasaules kara ar viņa pilnvarojumu darbojās pārstāvji ASV, Francijā, Spānijā, Vācijā, Zviedrijā, starptautiskajās organizācijās Ženēvā. Latvijas konsulāro iestāžu pastāvēšana tika nodrošināta, ieceļot 24 goda konsulu vietas izpildītājus Lielbritānijā un Sadraudzības valstīs.
Kopš 1940. gada pildot Latvijas valstiskuma sargātāja misiju, Kārlis Zariņš pasaulei nemitīgi atgādināja – Latvijas Republika de iure turpina pastāvēt! Ar savām aktivitātēm okupācijas gados viņš stiprināja tēvzemes un trimdas latviešu ticību Latvijas valstiskās neatkarības de facto atjaunošanai.
Dzīves svarīgākie dati
1879. 4. XII
Dzimis Vidzemes guberņas Rūjienas apriņķa Ipiķu pagastā rentnieka un tirgotāja ģimenē.
1887. VII
Mirst māte Sape Zariņa, dzim. Dimza.
1888. IX
Mirst tēvs Ādams Zariņš. Kārli pieņem audzināšanā mātes brālis Jēkabs Dimza.
1889 – 1895
Mācās, pabeidz Rūjienas draudzes skolu.
1895 – 1899
Ternejas pagasta skrīvera palīgs, Rūjienas tirgotāja uzņēmumu noliktavas pārzinis.
1899. II – VII
Ierodas Pēterburgā. Māceklis puķu dārzniecībā.
1890 – 1917
Strādā biržas notāra kantorī, specializējas starptautisko vekseļu tiesībās. Mācās Tautas augstskolā. Beidz Pēterburgas trīsgadīgos augstākos komerckursus. Apgūst valodas.
1900 – 1918. I
Pēterburgas (Petrogradas) latviešu labdarības biedrības biedrs, valdes loceklis, kopš 1914. g. – tās priekšnieks.
1909
Nodibina grāmatu apgādu "Imanta", izdod Raiņa dzejoļu krājumu "Klusā grāmata", ko policija konfiscē. Zaudējumu dēļ apgādu nākas slēgt.
1915. VIII –1918. I
Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas prezidija un valdes loceklis.
1918. IV – V
Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas uzdevumā dodas uz vācu okupēto Latviju.
1918. V – VIII
Organizē latviešu bēgļu ešelonu nosūtīšanu no Petrogradas uz Latviju.
1918. 18. IX
Ierodas Rīgā.
1918. 18. XI
Latvijas valsts pasludināšanas svinīgā akta dalībnieks.
1918. XII
Latvijas Tautas padomes loceklis no Radikāldemokrātu partijas. Rīgas pilsētas valdes sekretārs.
1919. 2. – 14. I
Padomju Krievijas karaspēkam ienākot Latvijā, ar angļu flotes kuģi dodas uz Londonu.
1919. I – IV
Latvijas delegācijas pie Parīzes miera konferences atašejs.
1919. 9. IV
Iecelts par rezidējošo ministru Latvijas sūtniecībā Somijā. Sakarā ar citu uzdevumu izpildi Helsinkos ierodas 1919. 9. X.
1919. IV – VIII
Pagaidu pilnvarotais lietvedis Zviedrijā. Organizē pārstāvniecības izveidi.
1919. 6. – 20. IX
Ārlietu ministrijas speciālā komandējumā Varšavā, Viļņā un Kauņā.
1919. 10. X – 1925. 1. IX
Rezidējošais ministrs, no 1921. 2. II sūtnis Somijā.
1921. 20. II
Apprecas ar Henrietu Upēru (Houppert).
1923. 1. IV – 1930. 28. III
Iecelts par sūtni arī Dānijā, Norvēģijā un Zviedrijā, rezidence Helsinkos. No 1925. 1. IX rezidence Stokholmā.
1927. 30. IX
Stokholmā piedzimst meita Marija Anna Rita Ingeborga.
1930. 28. III – 1933. 16. VII
Sūtnis Igaunijā.
1931. 9. XII – 1933. 24. III
Latvijas ārlietu ministrs (vienlaicīgi paliekot sūtņa Igaunijā postenī)
1933. 16. VII – 1963. 29. IV
Sūtnis Lielbritānijā.
1940. 17. V
Latvijas Ministru kabinets piešķir ārkārtējās pilnvaras vadīt diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības
1940. 17. VI – 1963. 29. IV
Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs.
1963. 29. IV
Mirst Londonā.
1963. 4. V
Apbedīts Londonā, Brukvudas kapos.
Abonēt:
Ziņas (Atom)