piektdiena, 2012. gada 23. marts

nacisti,žīdi, gansi un citi mīļi cilvēki manā ģimenes bagāžā..(neliela ietekme no Dž.Darela)

...man tā riebjas visa tā ņemšanās ap leģionāru gājienu mūsu Latvijā...manas iekšas to netur ...jo manas iekšas ir saistītas ar manu senču asinīm, gēniem un darbošanos...
...vecaistēvs Jānis dzimis Ipiķos kārtīgi strādājis un aizstāvējis savu tēvu zemi un sporta arēnā olimpiādē
Los Andželosā 1932 gadā Latvijas valsts godu , atbraucot atpakaļ uz Latviju manai omei esot teicis, ka nekad nedzīvos tādā zemē kā Amerika, kur tā izturas pret vietējiem iedzīvotājiem Indiāņiem!!!... viņš necieta nevienu, kas nodarbojās ar paverdzināšanu un savu režīmu uzspiešanu...protams, ka stājās pretī komunistu iebrukumam Latvijā tika notiesāts un pa ceļam uz izsūtījuma vietu nošauts(vieta aizvien nav zināma)...viņš būtu stājies pretī da jebkam-zaļiem citplanētiešiem, vai krokodiliem, ja  tie apdraudētu viņa dzimto zemi....viņš nebrauca līdzi arī savam audžubrālim Kārlim Zariņam(Latvijas vēstniekam Anglijā), jo uzskatīja, ka tur kur dzimtene ir ne tikai jāpiedzimst cilvēkam, bet arī jānomirst...
...manas mammas patēvs un mans mīļākais opis Naums Šimona dēls cīnījās sarkanās armijas rindās,ar medaļām apbalvots par drosmi, ar ievainojumiem, būtu cīnījies ar nacistiem jebkuras armijas rindās kura ietu karā pret šo režīmu, jo nacisti bija nogalinājuši viņa sievu un divas mazās meitiņas...vecamtēvam Naumam no kā es saņēmu tik daudz mīlestības, kā ne noviena cita savā bērnībā, bija pilnīgi vienaldzīgs komunistu režīms, sociālisma idejas utml. murgi, tas bija viņa atriebes karš...vai mani opapi būtu šāvuši viens uz otru-tas nav svarīgi....
...opim Naumam bija jaunības draugs Šmulsona kungs kurš pirms kara bija beidzis Vācijā divas universitātes un bija vācu kultūras mīļotājs un milzīgs fans, visa mūzika, literatūra utt. bija vislabākā tikai Vācu...viņš bija pabijis četrās koncentrācijas nometnēs arī gāzes kamerā, kurā kaut kas sabojājās un process nevarēja notikt...atgiežoties Latvijā mājās aizvien viņam vismīļākie palika tie paši vācu rakstnieki un komponisti, tas bija patstāvīgs strīda iemesls ar manu opi-viņi bija uzticami draugi ar nemainīgu strīda objektu vācieši&nacisti....
...tā es varētu turpināt ļoti ilgi ar saviem vācu radiem Vācijā un mammas pusbrāli Izraēlā....
...ar nožēlu jāatzīst mēs dzīvojam valstī kura ir tik vāja un mīkstčaulīga, ka visi runā par identitātes jautājumiem, bet nespēj atbildēt uz jautājumu, kas patiesībā veido manas personīgās domas, kas ir Latvietis un kāpēc?.....

1 komentārs:

  1. Manā ģimenes bagāžā kaut kādā nožēlojamā kārtā tikai latvieši. Nu ja nu vien kāds, izsūtījumā pabijis, ‘sakrustojies’ ar krievu nācijas pārstāvi...
    Mans vectētiņš, izdzīvojis Sibīrijā un tur smagi iedragājis veselību, no dzīves aizgāja gluži jauns – 63 gadu vecumā. Likumsakarīgi, ka gaisotne, kurā uzaugu, bija asi nacionāla. Jā, tieši gaisotne. Vārdos nekas netika teikts, tomēr neizpratne un nepatika pret ‘sociālisma labumiem’ un ‘dižo tautu draudzību’ bija manās asinīs un, kad sāka šūpoties padomju valsts pamati, es iztēlojos nereālu ainu, kā krievi (pēc manas šķietami iedzimtās pārliecības – visa ļaunuma iemiesojums) akurātā rindā plūst pāri Latvijas austrumu robežai – gluži kā žurkas pasakā par Hāmelnas muzikantu. Protams, vēlamajā austrumu virzienā...
    Gāja gadi zem sarkanbaltsarkanā karoga un manās emocijās arvien skaidrāk atdalījās sociālistiskās pagātnes skumjais morālais mantojums no citu tautību cilvēkiem, kuri dzīvo manā valstī, manā pilsētā, ielā, mājā, tepat aiz sienas... Arvien neciešamāk sastapties ar cilvēkiem, kas gadu desmitiem ‘nēsā akmeni azotē’ un, pa laikam, to met uz nevainīgajiem. Tomēr briesmīgākais ir tas, ka akmeņi tiek neatlaidīgi spiesti rokās bērniem un mazbērniem un tie tiek kūdīti uzturēt šo drausmīgo akmeņu krusu. Tādi ‘akmeņu nēsātāji’, kuriem ir savas sāpīgās atmiņas un bezjēdzīga atriebības kāre, nāk no abām frontes pusēm, bet tās ķiparlelles, kas tiek musinātas uz naidu, esam mēs!
    Jūtos tik brīvi, norāvusies no svešu atmiņu un naida valgiem. Un savu latvieša identitāti arī nekur neesmu pazaudējusi.
    Lai pīšļi pie pīšļiem - laiks dzīvot šodienā! 21.gadsimts taču.

    AtbildētDzēst