....daudz pārdomu pēdējā laikā...savas nodarbošanās dēļ esmu bijusi labi pasargāta no cilvēkiem, kas pilda funkcijas un visu dara tā, kā ir pareizi...saskaroties ar rasi kura man nav pazīstama, bet es zinu, ka viņi ir(cilvēki kuri neko nerada , bet funkcionē), mani pārņem minoritātes sajūta, es nepārzinu viņu valodu un noteikumus...kad esmu atklāta viņi mani nesaprot, kad viņi mēģina man pateikt , kas ir svarīgs dzīvē , tad es nesaprotu...atšķirīgas valodas, tā ir valodu barjera, kurai netieku pāri un laikam negribu tikt pāri...cita valoda , citas vērtības man ir svarīgākas...vērtības, kas balstītas garīgumā un tiekšanās pēc tā...biju vakar koncertā un biju tik laimīga , ka ir cilvēki kuri runā valodā, ko saprotu, jūtu , kas ir dzīva un tāda būs mūžīgi...CREDO-A.Perts. P.Vasks...mūzika kā laime
...pēc koncerta nevarēju parunāt...jūtu, ka vēl ilgu laiku mūzikas viļņi manī atbalsosies un manā atmiņā paliks šī piepildījuma sajūta...
svētdiena, 2012. gada 3. jūnijs
sestdiena, 2012. gada 5. maijs
pavasaris...
..kā vienmēr gadalaiki mums uzbrūk...mēs esam tam pilnīgi negatavi un apmulsuši ...
Tas ir TESTS, izstāde LNMM...
Tas ir TESTS, izstāde LNMM...
Rethinking coffee drinking and self reference habits
Rethinking coffee drinking and self reference habits: Recently I stumbled upon a quote of Samuel Huntington from his famous Clash of Civilizations which let me seriously rethink my habits of coffee drinking, to put it figuratively.
piektdiena, 2012. gada 23. marts
nacisti,žīdi, gansi un citi mīļi cilvēki manā ģimenes bagāžā..(neliela ietekme no Dž.Darela)
...man tā riebjas visa tā ņemšanās ap leģionāru gājienu mūsu Latvijā...manas iekšas to netur ...jo manas iekšas ir saistītas ar manu senču asinīm, gēniem un darbošanos...
...vecaistēvs Jānis dzimis Ipiķos kārtīgi strādājis un aizstāvējis savu tēvu zemi un sporta arēnā olimpiādē
Los Andželosā 1932 gadā Latvijas valsts godu , atbraucot atpakaļ uz Latviju manai omei esot teicis, ka nekad nedzīvos tādā zemē kā Amerika, kur tā izturas pret vietējiem iedzīvotājiem Indiāņiem!!!... viņš necieta nevienu, kas nodarbojās ar paverdzināšanu un savu režīmu uzspiešanu...protams, ka stājās pretī komunistu iebrukumam Latvijā tika notiesāts un pa ceļam uz izsūtījuma vietu nošauts(vieta aizvien nav zināma)...viņš būtu stājies pretī da jebkam-zaļiem citplanētiešiem, vai krokodiliem, ja tie apdraudētu viņa dzimto zemi....viņš nebrauca līdzi arī savam audžubrālim Kārlim Zariņam(Latvijas vēstniekam Anglijā), jo uzskatīja, ka tur kur dzimtene ir ne tikai jāpiedzimst cilvēkam, bet arī jānomirst...
...manas mammas patēvs un mans mīļākais opis Naums Šimona dēls cīnījās sarkanās armijas rindās,ar medaļām apbalvots par drosmi, ar ievainojumiem, būtu cīnījies ar nacistiem jebkuras armijas rindās kura ietu karā pret šo režīmu, jo nacisti bija nogalinājuši viņa sievu un divas mazās meitiņas...vecamtēvam Naumam no kā es saņēmu tik daudz mīlestības, kā ne noviena cita savā bērnībā, bija pilnīgi vienaldzīgs komunistu režīms, sociālisma idejas utml. murgi, tas bija viņa atriebes karš...vai mani opapi būtu šāvuši viens uz otru-tas nav svarīgi....
...opim Naumam bija jaunības draugs Šmulsona kungs kurš pirms kara bija beidzis Vācijā divas universitātes un bija vācu kultūras mīļotājs un milzīgs fans, visa mūzika, literatūra utt. bija vislabākā tikai Vācu...viņš bija pabijis četrās koncentrācijas nometnēs arī gāzes kamerā, kurā kaut kas sabojājās un process nevarēja notikt...atgiežoties Latvijā mājās aizvien viņam vismīļākie palika tie paši vācu rakstnieki un komponisti, tas bija patstāvīgs strīda iemesls ar manu opi-viņi bija uzticami draugi ar nemainīgu strīda objektu vācieši&nacisti....
...tā es varētu turpināt ļoti ilgi ar saviem vācu radiem Vācijā un mammas pusbrāli Izraēlā....
...ar nožēlu jāatzīst mēs dzīvojam valstī kura ir tik vāja un mīkstčaulīga, ka visi runā par identitātes jautājumiem, bet nespēj atbildēt uz jautājumu, kas patiesībā veido manas personīgās domas, kas ir Latvietis un kāpēc?.....
...vecaistēvs Jānis dzimis Ipiķos kārtīgi strādājis un aizstāvējis savu tēvu zemi un sporta arēnā olimpiādē
Los Andželosā 1932 gadā Latvijas valsts godu , atbraucot atpakaļ uz Latviju manai omei esot teicis, ka nekad nedzīvos tādā zemē kā Amerika, kur tā izturas pret vietējiem iedzīvotājiem Indiāņiem!!!... viņš necieta nevienu, kas nodarbojās ar paverdzināšanu un savu režīmu uzspiešanu...protams, ka stājās pretī komunistu iebrukumam Latvijā tika notiesāts un pa ceļam uz izsūtījuma vietu nošauts(vieta aizvien nav zināma)...viņš būtu stājies pretī da jebkam-zaļiem citplanētiešiem, vai krokodiliem, ja tie apdraudētu viņa dzimto zemi....viņš nebrauca līdzi arī savam audžubrālim Kārlim Zariņam(Latvijas vēstniekam Anglijā), jo uzskatīja, ka tur kur dzimtene ir ne tikai jāpiedzimst cilvēkam, bet arī jānomirst...
...manas mammas patēvs un mans mīļākais opis Naums Šimona dēls cīnījās sarkanās armijas rindās,ar medaļām apbalvots par drosmi, ar ievainojumiem, būtu cīnījies ar nacistiem jebkuras armijas rindās kura ietu karā pret šo režīmu, jo nacisti bija nogalinājuši viņa sievu un divas mazās meitiņas...vecamtēvam Naumam no kā es saņēmu tik daudz mīlestības, kā ne noviena cita savā bērnībā, bija pilnīgi vienaldzīgs komunistu režīms, sociālisma idejas utml. murgi, tas bija viņa atriebes karš...vai mani opapi būtu šāvuši viens uz otru-tas nav svarīgi....
...opim Naumam bija jaunības draugs Šmulsona kungs kurš pirms kara bija beidzis Vācijā divas universitātes un bija vācu kultūras mīļotājs un milzīgs fans, visa mūzika, literatūra utt. bija vislabākā tikai Vācu...viņš bija pabijis četrās koncentrācijas nometnēs arī gāzes kamerā, kurā kaut kas sabojājās un process nevarēja notikt...atgiežoties Latvijā mājās aizvien viņam vismīļākie palika tie paši vācu rakstnieki un komponisti, tas bija patstāvīgs strīda iemesls ar manu opi-viņi bija uzticami draugi ar nemainīgu strīda objektu vācieši&nacisti....
...tā es varētu turpināt ļoti ilgi ar saviem vācu radiem Vācijā un mammas pusbrāli Izraēlā....
...ar nožēlu jāatzīst mēs dzīvojam valstī kura ir tik vāja un mīkstčaulīga, ka visi runā par identitātes jautājumiem, bet nespēj atbildēt uz jautājumu, kas patiesībā veido manas personīgās domas, kas ir Latvietis un kāpēc?.....
otrdiena, 2012. gada 21. februāris
PACIETIES
PACIETIES...jā arī es nobalsoju par latviešu valodu kā vienīgo...ne jau aiz patriotisma, bet aiz vienkāršas domas, ka vairāk jau nekas nepieder...palikusi tikai valoda...plikumi rēgojas no visām pusēm, bet vismaz valodu atstājiet...un tad tās runas pirms un pēc...tā ka šķebīgi paliek...īpaši tiek novērtēts tautas balsojuma augstais rādītājs un iztirzāti šī rādītāja iemesli...brrr...no mūsu gudrām runām masu medijos šermuļi metas...vieni ir tik toleranti vienmēr, ka pielāgojas praktiski jebkuram viedoklim...otri tā cīnās par taisnību, ka atgādina misteru hitleru jaunības ziedu laikos...
tomēr realitāte spiež dikti...biju slima un saņēmu avansu 50ls un arī draudu vēstuli no mūsu ieņēmuma dienesta, ka man jānomaksā 43Ls un te nu man sanāk lielisks gavēnis, kā reizi 7Ls ar ko pārtikt un lietot sabiedrisko transportu un visu citu, kā arī nopirkt pārtiku un zāles tēvam...paldies Dievam ka mājās nav mājdzīvnieki, jo viņi jau nesaprot visus tos iemeslus, ko mums liek priekšā valdība un visas institūcijas...
te nu iesaku apmeklēt izstādi Arsenālā ar nosaukumu"Pacieties"..
....PACIETIES ir ļoti latvisks vārds visiem tiem, kam ir sirdsapziņa...
tomēr realitāte spiež dikti...biju slima un saņēmu avansu 50ls un arī draudu vēstuli no mūsu ieņēmuma dienesta, ka man jānomaksā 43Ls un te nu man sanāk lielisks gavēnis, kā reizi 7Ls ar ko pārtikt un lietot sabiedrisko transportu un visu citu, kā arī nopirkt pārtiku un zāles tēvam...paldies Dievam ka mājās nav mājdzīvnieki, jo viņi jau nesaprot visus tos iemeslus, ko mums liek priekšā valdība un visas institūcijas...
te nu iesaku apmeklēt izstādi Arsenālā ar nosaukumu"Pacieties"..
....PACIETIES ir ļoti latvisks vārds visiem tiem, kam ir sirdsapziņa...
otrdiena, 2012. gada 24. janvāris
pavisam brīvs Sergejs Akurāters...
....tā nu vienā no janvāra dienām pavisam brīvs kļuva Sergejs...tāpat jau viņš bija brīvs...tāds disidents pret pastāvošam normām...minimālists sadzīvē un maksimālists brīvībā...brīvs būt par fotogrāfu...mīlēja brīvu mūziku...brīvību, ko dod pārvietošanās ar riteni...garīgumu neiespiestu sakrālā arhitektūrā...brīvu sauli , vēju, brīvu vasaru kuru var izbaudīt...mīlēja brīvus cilvēkus...tāds neatkarīgs indiānis....
....pirmais , ko atcerējās tēlnieks Gļebs Panteļejevs par Sergeju, bija viņa teiktais no 90 gadu atmodas laikiem"...gribu lai manās bērēs skan .....
Led Zeppelin mūzika...", tas toreiz likās tik ekstrēmi....
viņam nepatika ziema ...galvenais bija pārziemot tumšo laiku...
bet tagad beidzot brīvībā,brīvība!
..ar cieņu pret cilvēkiem ko Sergejs mīlēja
...Diāna kurai nepatīk ziema un patīk džezs...
....pirmais , ko atcerējās tēlnieks Gļebs Panteļejevs par Sergeju, bija viņa teiktais no 90 gadu atmodas laikiem"...gribu lai manās bērēs skan .....
Led Zeppelin mūzika...", tas toreiz likās tik ekstrēmi....
viņam nepatika ziema ...galvenais bija pārziemot tumšo laiku...
bet tagad beidzot brīvībā,brīvība!
..ar cieņu pret cilvēkiem ko Sergejs mīlēja
...Diāna kurai nepatīk ziema un patīk džezs...
piektdiena, 2012. gada 20. janvāris
pārdomu blenderis darba nedēļas beigās...
...kaut kā farizeju tēma mani skar, īpaši pēdējā laikā....viņi protams pārspīlēja izdomājot likumu un tad likumam vēl 18 apakšpunktu..., bet kļūstot vecākai saproti, ka tas, kas tev ir licies pašsaprotams(dzīvē, uzvedībā,darbā...) , tas citam nav zināms un tad līdz likums, vai prasība likumu ievērot...legālisms un farizeju likumi man ir kā pretmeti šodien...abi aktuāli....viss ir atļauts, bet ne viss man der...
...esmu pārāk bieži uzķērusies uz grābekļa par to, ka esmu laba...ja jau esmu laba, tad man viss ir jādara un visiem jāpalīdz un tad būšu laba, kaut kāds murgs...cik tomēr esmu patmīlīga...tāpēc strauji nolēmu būt slikta...tas prasa treniņu un nemaz tik viegli nedodas rokā...rumpis arī neelastīgs un nav pretimnākošs šādām nebijušām pārmaiņām...
mani biedē šī "visuvarizdarīt''mānija mūsdienās...visu nevajag un nevar izdarīt....bet mārketings mums māca....es negribu mācīties no mārketinga..gribu mācīties no sirma cilvēka kuru cienu...
...protams tā ir lieliska sajūta'' mēs paspējām'', ''es visu izdarīju perfekti''-it kā tās būtu sacensības kurās man ir obligāti jāpiedalās, bet es negribu medaļas...varbūt nedaudz enerģijas apmaiņas-saņemt atdoto....
...jocīgas sajūtas rodas pēc nejēdzīgu darbu darīšanas, dzerot pa starpu daudz kafijas un mēģinot imitēt veselīgu darba procesu un pilnvērtīgu dzīvi....
Ja es nevarētu noskaitīt pie sevis no rīta un vakarā "Mūsu tēvs...", tad mana eksistencei nebūtu nekādas jēgas....
...esmu pārāk bieži uzķērusies uz grābekļa par to, ka esmu laba...ja jau esmu laba, tad man viss ir jādara un visiem jāpalīdz un tad būšu laba, kaut kāds murgs...cik tomēr esmu patmīlīga...tāpēc strauji nolēmu būt slikta...tas prasa treniņu un nemaz tik viegli nedodas rokā...rumpis arī neelastīgs un nav pretimnākošs šādām nebijušām pārmaiņām...
mani biedē šī "visuvarizdarīt''mānija mūsdienās...visu nevajag un nevar izdarīt....bet mārketings mums māca....es negribu mācīties no mārketinga..gribu mācīties no sirma cilvēka kuru cienu...
...protams tā ir lieliska sajūta'' mēs paspējām'', ''es visu izdarīju perfekti''-it kā tās būtu sacensības kurās man ir obligāti jāpiedalās, bet es negribu medaļas...varbūt nedaudz enerģijas apmaiņas-saņemt atdoto....
...jocīgas sajūtas rodas pēc nejēdzīgu darbu darīšanas, dzerot pa starpu daudz kafijas un mēģinot imitēt veselīgu darba procesu un pilnvērtīgu dzīvi....
Ja es nevarētu noskaitīt pie sevis no rīta un vakarā "Mūsu tēvs...", tad mana eksistencei nebūtu nekādas jēgas....
otrdiena, 2012. gada 10. janvāris
personīgais muzejs Nr.3(Hildas vīrs)
Satiku Hildas tanti senajos padomju laikos aizbraucot uz Maskavu...biju studente Mākslas akadēmijā Rīgā...Maskava likās pārdabīgi liela un nesakarīga... tur dzīvoja tante Hilda-mana vecātēva māsa,kas bija "izspļauta" Dimzu cilts pārstāvē...satiku viņu aklu, možu, gudru, un pārliecinātu par sevi...no rīta viņa veica rīta vingrošanu, dzēra kafiju un bez krelītēm ap kaklu pie daktera negāja(kaut gan bija akla)...Reinholds bija viņas vīrs kuru nesatiku, ģimenē visi sačukstējās , ka viņš esot bijis spiegs....
viņu meita Ārija jau arī ir viņsaulē....
...viens Reinholda Bērziņa citāts"...māksla cilvēkam ir nepieciešama.Protams, uz skatuves dzīve atspoguļojas nosacīti, rakstnieks vai komponists bieži vien mums rāda dzīvi tādu, pēc kādas vēl mēs tiecamies"
Reinholds Bērziņš
viņu meita Ārija jau arī ir viņsaulē....
...viens Reinholda Bērziņa citāts"...māksla cilvēkam ir nepieciešama.Protams, uz skatuves dzīve atspoguļojas nosacīti, rakstnieks vai komponists bieži vien mums rāda dzīvi tādu, pēc kādas vēl mēs tiecamies"
Reinholds Bērziņš
Biogrāfija
Dzimis Valmieras apriņķī, Ķoņu pagastā zemnieku ģimenē. Strādāja par ganu, bet vēlāk fabrikā par strādnieku, bet no 1909. gada bija skolotājs. 1905. gadā iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku partijā. 1911. gadā tika arestēts par kreisās literatūras izplatīšanu, par ko viņam bija vairāk kā gads jāpavada cietumā. 1912. gadā pabeidza Cēsu lauksaimniecības skolu. No 1914. gada, kad sākās Pirmais pasaules karš, iesaukts Krievijas impērijas armijā. 1916. gadā pabeidza praporščiku skolu. Dienot propagandējis kreisās idejas.
1917. gadā kļuva par 40. armijas korpusa izpildkomitejas priekšsēdētāju, Rietumu frontes 2. armijas kara revolucionārās komitejas biedru. No 1917. beigām līdz 1918. gada sākumam komandēja boļševikiem uzticamās latviešu vienības. Vadīja arestus Krievijas impērijas stavkā Mogiļevā. Pēc tam Bērziņš ar savām daļām tika nosūtīti uz fronti, kur piedalījās cīņās pret Ukrainas radas bruņotajiem spēkiem, kā arī poļu ģenerāļa Dovbra-Musiņicka poļu vienībām. No 1918. gada janvāra komandēja 2. revolucionāro armiju, no februāra līdz martam bija Rietumu revolucionārās frontes virspavēlnieks. No 1918. gada jūnija bija Sibīrijas augstākās kara inspekcijas priekšsēdētājs, Ziemeļu-Urālu-Sibīrijas frontes komandieri. No jūlija līdz novembrim komandēja Austrumu frontes 3. armiju. No 1918. gada decembra līdz 1919. gada jūnijam bija Padomju Latvijas armijas inspektors. Pēc tam, līdz 1920. gadam, ietilpa Revolucionārās kara padomes sastāvā Rietumu (1919. gada augusts-decembris), Dienvidu (1919. decembris-1920. gada janvāris), Dienvidrietumu (1920. janvāris-septembris) un Turkmenistānas (1920. septembris-1921. novembris, 1923. decembris- 1924 septembris) frontēs. 1924. gada bija Rietumu kara apgabala priekšnieks.
personīgais muzejs Nr.2(Rūvenieši)
Kādreiz , kad man bija padsmit gadi jutos nelaimīga , jo ģimenē kristiešu nebija...pateicoties atmiņām par vecātēva audžubrāli Kārli Zariņu uzzināju, ka Dimzas daudzās paaudzēs ir bijuši nopietni kristieši un to kā īpašu vērtību visas savas dzīves garumā ir pieminējis arī Kārlis par kuru variet izlasīt zemāk ...bet par Kārli runāt un pieminēt radniecību ar viņu visus padomju laikus bija noliegts , tā tas arī palika....izjutu pateicību un godbijību redzot sava vecvectēva pieminekli Rūjienā, Matīšu kapos , ko savam mātes brālim un audžutēvam par godu bija uzlicis Kārlis Zariņš.
Kārlis Zariņš
Kārlis Zariņš (04.12. 1879 – 04.05.1963)
Kārlis Zariņš 44 gadus bija Latvijas ārlietu dienestā: diplomātiskais pārstāvis Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Igaunijā un 30 gadus – Lielbritānijā; ārlietu ministrs 1931 – 1933. Okupācijas režīmu Latvijā radītās pārvaldes iestādes Kārlis Zariņš neatzina par likumīgām un nepakļāvās to rīkojumiem. Īstenojot Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras, Kārlis Zariņš 23 gadus līdz mūža beigām 1963. gada 29. aprīlī vadīja diplomātisko un konsulāro dienestu ārvalstīs un nemitīgi atgādināja pasaulei - Latvijas Republika de iure turpina pastāvēt!
Diplomāta, valsts un sabiedriskā darbinieka Kārļa Zariņa laiks bija revolūciju, karu, impēriju sabrukuma, Latvijas valsts dibināšanas un uzplaukuma, neatkarības un nebrīves gadi.
Kopš agras jaunības Kārlim Zariņam nācās pašam gādāt par sevi, skoloties un strādāt, iekļauties Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Pirmā pasaules kara gados viņš savus spēkus veltīja bēgļiem no Latvijas. Pildot Petrogradas latviešu labdarības biedrības priekšnieka un Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas prezidija un valdes locekļa pienākumus, Kārlis Zariņš strādāja kopā ar Vili Olavu, Jāni Čaksti, Arvedu Bergu un citiem tā laika izcilākajiem latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem. Kārlis Zariņš veica arī Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas uzdevumus.
1918. gada septembrī Kārlis Zariņš ieradās Rīgā, bija vēsturiskā Latvijas valsts pasludināšanas akta dalībnieks. Turpmāko mūžu viņš veltīja kalpošanai Latvijai, jau 1919. gada janvārī iestājoties ārlietu dienestā. Tāpat kā visiem jaunās valsts diplomātiem, arī Kārlim Zariņam nācās apgūt diplomātijas pamatus un diplomātisko protokolu, mācīties svešvalodas.
Kad Latvijas valsts tika atzīta de iure, ārlietu dienests varēja iecelt diplomātiskos pārstāvjus atbilstoši starptautiskajām konvencijām. Kārlim Zariņam pirmajam no diplomātiskajiem pārstāvjiem 1921. gada 2. februārī tika piešķirts ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra rangs. Viņa ziņojumi Ārlietu ministrijai liecina par labām novērošanas spējām, inteliģenci un notikumu izpratni. Laikabiedru skatījumā Kārļa Zariņa diplomāta darbu sekmēja viņa cilvēciskās īpašības – iejūtība, atsaucība un spēja veidot un uzturēt kontaktus.
Pusotru gadu Kārlis Zariņš sekmīgi vadīja Ārlietu ministriju. Būdams demokrāts, pie partijām nepiederošs, viņš pieņēma lēmumus svarīgākajos starptautiskajos un saimnieciskajos jautājumos pēc iepriekšējas apspriešanas un saskaņošanas ar Saeimas Ārlietu komisiju un Ministru kabinetu. Kārlis Zariņš 1954. gadā rakstīja: "...ja kāda ģimene, organizācija vai valsts grib pastāvēt un zelt, tad ir vajadzīgs vienības, savstarpējas mīlestības un uzticības gars. Bez šiem garīgajiem spēkiem nekas nevar plaukt un labvēlīgi attīstīties. Un sevišķi mazās tautas šai 20. gadu simteņa vērtību pārvērtēšanas laikā var drīz vien samalt putekļos un iznīcināt, ja tām nav pietiekoši šo garīgo spēku".
Trīsdesmit gadus, kopš 1933. gada jūlija, Kārlis Zariņš bija sūtnis Lielbritānijā. Okupācijas režīmu Latvijā radītās pārvaldes iestādes Kārlis Zariņš neatzina par likumīgām un nepakļāvās to rīkojumiem. Īstenojot Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras, Kārlis Zariņš uzņēmās valsts diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību vadību. Pēc Otrā pasaules kara ar viņa pilnvarojumu darbojās pārstāvji ASV, Francijā, Spānijā, Vācijā, Zviedrijā, starptautiskajās organizācijās Ženēvā. Latvijas konsulāro iestāžu pastāvēšana tika nodrošināta, ieceļot 24 goda konsulu vietas izpildītājus Lielbritānijā un Sadraudzības valstīs.
Kopš 1940. gada pildot Latvijas valstiskuma sargātāja misiju, Kārlis Zariņš pasaulei nemitīgi atgādināja – Latvijas Republika de iure turpina pastāvēt! Ar savām aktivitātēm okupācijas gados viņš stiprināja tēvzemes un trimdas latviešu ticību Latvijas valstiskās neatkarības de facto atjaunošanai.
Dzīves svarīgākie dati
1879. 4. XII
Dzimis Vidzemes guberņas Rūjienas apriņķa Ipiķu pagastā rentnieka un tirgotāja ģimenē.
1887. VII
Mirst māte Sape Zariņa, dzim. Dimza.
1888. IX
Mirst tēvs Ādams Zariņš. Kārli pieņem audzināšanā mātes brālis Jēkabs Dimza.
1889 – 1895
Mācās, pabeidz Rūjienas draudzes skolu.
1895 – 1899
Ternejas pagasta skrīvera palīgs, Rūjienas tirgotāja uzņēmumu noliktavas pārzinis.
1899. II – VII
Ierodas Pēterburgā. Māceklis puķu dārzniecībā.
1890 – 1917
Strādā biržas notāra kantorī, specializējas starptautisko vekseļu tiesībās. Mācās Tautas augstskolā. Beidz Pēterburgas trīsgadīgos augstākos komerckursus. Apgūst valodas.
1900 – 1918. I
Pēterburgas (Petrogradas) latviešu labdarības biedrības biedrs, valdes loceklis, kopš 1914. g. – tās priekšnieks.
1909
Nodibina grāmatu apgādu "Imanta", izdod Raiņa dzejoļu krājumu "Klusā grāmata", ko policija konfiscē. Zaudējumu dēļ apgādu nākas slēgt.
1915. VIII –1918. I
Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas prezidija un valdes loceklis.
1918. IV – V
Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas uzdevumā dodas uz vācu okupēto Latviju.
1918. V – VIII
Organizē latviešu bēgļu ešelonu nosūtīšanu no Petrogradas uz Latviju.
1918. 18. IX
Ierodas Rīgā.
1918. 18. XI
Latvijas valsts pasludināšanas svinīgā akta dalībnieks.
1918. XII
Latvijas Tautas padomes loceklis no Radikāldemokrātu partijas. Rīgas pilsētas valdes sekretārs.
1919. 2. – 14. I
Padomju Krievijas karaspēkam ienākot Latvijā, ar angļu flotes kuģi dodas uz Londonu.
1919. I – IV
Latvijas delegācijas pie Parīzes miera konferences atašejs.
1919. 9. IV
Iecelts par rezidējošo ministru Latvijas sūtniecībā Somijā. Sakarā ar citu uzdevumu izpildi Helsinkos ierodas 1919. 9. X.
1919. IV – VIII
Pagaidu pilnvarotais lietvedis Zviedrijā. Organizē pārstāvniecības izveidi.
1919. 6. – 20. IX
Ārlietu ministrijas speciālā komandējumā Varšavā, Viļņā un Kauņā.
1919. 10. X – 1925. 1. IX
Rezidējošais ministrs, no 1921. 2. II sūtnis Somijā.
1921. 20. II
Apprecas ar Henrietu Upēru (Houppert).
1923. 1. IV – 1930. 28. III
Iecelts par sūtni arī Dānijā, Norvēģijā un Zviedrijā, rezidence Helsinkos. No 1925. 1. IX rezidence Stokholmā.
1927. 30. IX
Stokholmā piedzimst meita Marija Anna Rita Ingeborga.
1930. 28. III – 1933. 16. VII
Sūtnis Igaunijā.
1931. 9. XII – 1933. 24. III
Latvijas ārlietu ministrs (vienlaicīgi paliekot sūtņa Igaunijā postenī)
1933. 16. VII – 1963. 29. IV
Sūtnis Lielbritānijā.
1940. 17. V
Latvijas Ministru kabinets piešķir ārkārtējās pilnvaras vadīt diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības
1940. 17. VI – 1963. 29. IV
Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs.
1963. 29. IV
Mirst Londonā.
1963. 4. V
Apbedīts Londonā, Brukvudas kapos.
Kārlis Zariņš
Kārlis Zariņš (04.12. 1879 – 04.05.1963)
Kārlis Zariņš 44 gadus bija Latvijas ārlietu dienestā: diplomātiskais pārstāvis Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Igaunijā un 30 gadus – Lielbritānijā; ārlietu ministrs 1931 – 1933. Okupācijas režīmu Latvijā radītās pārvaldes iestādes Kārlis Zariņš neatzina par likumīgām un nepakļāvās to rīkojumiem. Īstenojot Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras, Kārlis Zariņš 23 gadus līdz mūža beigām 1963. gada 29. aprīlī vadīja diplomātisko un konsulāro dienestu ārvalstīs un nemitīgi atgādināja pasaulei - Latvijas Republika de iure turpina pastāvēt!
Diplomāta, valsts un sabiedriskā darbinieka Kārļa Zariņa laiks bija revolūciju, karu, impēriju sabrukuma, Latvijas valsts dibināšanas un uzplaukuma, neatkarības un nebrīves gadi.
Kopš agras jaunības Kārlim Zariņam nācās pašam gādāt par sevi, skoloties un strādāt, iekļauties Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Pirmā pasaules kara gados viņš savus spēkus veltīja bēgļiem no Latvijas. Pildot Petrogradas latviešu labdarības biedrības priekšnieka un Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas prezidija un valdes locekļa pienākumus, Kārlis Zariņš strādāja kopā ar Vili Olavu, Jāni Čaksti, Arvedu Bergu un citiem tā laika izcilākajiem latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem. Kārlis Zariņš veica arī Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas uzdevumus.
1918. gada septembrī Kārlis Zariņš ieradās Rīgā, bija vēsturiskā Latvijas valsts pasludināšanas akta dalībnieks. Turpmāko mūžu viņš veltīja kalpošanai Latvijai, jau 1919. gada janvārī iestājoties ārlietu dienestā. Tāpat kā visiem jaunās valsts diplomātiem, arī Kārlim Zariņam nācās apgūt diplomātijas pamatus un diplomātisko protokolu, mācīties svešvalodas.
Kad Latvijas valsts tika atzīta de iure, ārlietu dienests varēja iecelt diplomātiskos pārstāvjus atbilstoši starptautiskajām konvencijām. Kārlim Zariņam pirmajam no diplomātiskajiem pārstāvjiem 1921. gada 2. februārī tika piešķirts ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra rangs. Viņa ziņojumi Ārlietu ministrijai liecina par labām novērošanas spējām, inteliģenci un notikumu izpratni. Laikabiedru skatījumā Kārļa Zariņa diplomāta darbu sekmēja viņa cilvēciskās īpašības – iejūtība, atsaucība un spēja veidot un uzturēt kontaktus.
Pusotru gadu Kārlis Zariņš sekmīgi vadīja Ārlietu ministriju. Būdams demokrāts, pie partijām nepiederošs, viņš pieņēma lēmumus svarīgākajos starptautiskajos un saimnieciskajos jautājumos pēc iepriekšējas apspriešanas un saskaņošanas ar Saeimas Ārlietu komisiju un Ministru kabinetu. Kārlis Zariņš 1954. gadā rakstīja: "...ja kāda ģimene, organizācija vai valsts grib pastāvēt un zelt, tad ir vajadzīgs vienības, savstarpējas mīlestības un uzticības gars. Bez šiem garīgajiem spēkiem nekas nevar plaukt un labvēlīgi attīstīties. Un sevišķi mazās tautas šai 20. gadu simteņa vērtību pārvērtēšanas laikā var drīz vien samalt putekļos un iznīcināt, ja tām nav pietiekoši šo garīgo spēku".
Trīsdesmit gadus, kopš 1933. gada jūlija, Kārlis Zariņš bija sūtnis Lielbritānijā. Okupācijas režīmu Latvijā radītās pārvaldes iestādes Kārlis Zariņš neatzina par likumīgām un nepakļāvās to rīkojumiem. Īstenojot Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras, Kārlis Zariņš uzņēmās valsts diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību vadību. Pēc Otrā pasaules kara ar viņa pilnvarojumu darbojās pārstāvji ASV, Francijā, Spānijā, Vācijā, Zviedrijā, starptautiskajās organizācijās Ženēvā. Latvijas konsulāro iestāžu pastāvēšana tika nodrošināta, ieceļot 24 goda konsulu vietas izpildītājus Lielbritānijā un Sadraudzības valstīs.
Kopš 1940. gada pildot Latvijas valstiskuma sargātāja misiju, Kārlis Zariņš pasaulei nemitīgi atgādināja – Latvijas Republika de iure turpina pastāvēt! Ar savām aktivitātēm okupācijas gados viņš stiprināja tēvzemes un trimdas latviešu ticību Latvijas valstiskās neatkarības de facto atjaunošanai.
Dzīves svarīgākie dati
1879. 4. XII
Dzimis Vidzemes guberņas Rūjienas apriņķa Ipiķu pagastā rentnieka un tirgotāja ģimenē.
1887. VII
Mirst māte Sape Zariņa, dzim. Dimza.
1888. IX
Mirst tēvs Ādams Zariņš. Kārli pieņem audzināšanā mātes brālis Jēkabs Dimza.
1889 – 1895
Mācās, pabeidz Rūjienas draudzes skolu.
1895 – 1899
Ternejas pagasta skrīvera palīgs, Rūjienas tirgotāja uzņēmumu noliktavas pārzinis.
1899. II – VII
Ierodas Pēterburgā. Māceklis puķu dārzniecībā.
1890 – 1917
Strādā biržas notāra kantorī, specializējas starptautisko vekseļu tiesībās. Mācās Tautas augstskolā. Beidz Pēterburgas trīsgadīgos augstākos komerckursus. Apgūst valodas.
1900 – 1918. I
Pēterburgas (Petrogradas) latviešu labdarības biedrības biedrs, valdes loceklis, kopš 1914. g. – tās priekšnieks.
1909
Nodibina grāmatu apgādu "Imanta", izdod Raiņa dzejoļu krājumu "Klusā grāmata", ko policija konfiscē. Zaudējumu dēļ apgādu nākas slēgt.
1915. VIII –1918. I
Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas prezidija un valdes loceklis.
1918. IV – V
Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas uzdevumā dodas uz vācu okupēto Latviju.
1918. V – VIII
Organizē latviešu bēgļu ešelonu nosūtīšanu no Petrogradas uz Latviju.
1918. 18. IX
Ierodas Rīgā.
1918. 18. XI
Latvijas valsts pasludināšanas svinīgā akta dalībnieks.
1918. XII
Latvijas Tautas padomes loceklis no Radikāldemokrātu partijas. Rīgas pilsētas valdes sekretārs.
1919. 2. – 14. I
Padomju Krievijas karaspēkam ienākot Latvijā, ar angļu flotes kuģi dodas uz Londonu.
1919. I – IV
Latvijas delegācijas pie Parīzes miera konferences atašejs.
1919. 9. IV
Iecelts par rezidējošo ministru Latvijas sūtniecībā Somijā. Sakarā ar citu uzdevumu izpildi Helsinkos ierodas 1919. 9. X.
1919. IV – VIII
Pagaidu pilnvarotais lietvedis Zviedrijā. Organizē pārstāvniecības izveidi.
1919. 6. – 20. IX
Ārlietu ministrijas speciālā komandējumā Varšavā, Viļņā un Kauņā.
1919. 10. X – 1925. 1. IX
Rezidējošais ministrs, no 1921. 2. II sūtnis Somijā.
1921. 20. II
Apprecas ar Henrietu Upēru (Houppert).
1923. 1. IV – 1930. 28. III
Iecelts par sūtni arī Dānijā, Norvēģijā un Zviedrijā, rezidence Helsinkos. No 1925. 1. IX rezidence Stokholmā.
1927. 30. IX
Stokholmā piedzimst meita Marija Anna Rita Ingeborga.
1930. 28. III – 1933. 16. VII
Sūtnis Igaunijā.
1931. 9. XII – 1933. 24. III
Latvijas ārlietu ministrs (vienlaicīgi paliekot sūtņa Igaunijā postenī)
1933. 16. VII – 1963. 29. IV
Sūtnis Lielbritānijā.
1940. 17. V
Latvijas Ministru kabinets piešķir ārkārtējās pilnvaras vadīt diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības
1940. 17. VI – 1963. 29. IV
Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs.
1963. 29. IV
Mirst Londonā.
1963. 4. V
Apbedīts Londonā, Brukvudas kapos.
Abonēt:
Ziņas (Atom)