personīgais muzejs Nr.3(Hildas vīrs)

Satiku Hildas tanti senajos  padomju laikos aizbraucot uz Maskavu...biju studente Mākslas akadēmijā Rīgā...Maskava likās pārdabīgi liela un nesakarīga... tur dzīvoja tante Hilda-mana vecātēva māsa,kas bija "izspļauta" Dimzu cilts pārstāvē...satiku viņu aklu, možu, gudru, un pārliecinātu par sevi...no rīta viņa veica rīta vingrošanu, dzēra kafiju un bez krelītēm ap kaklu pie daktera negāja(kaut gan bija akla)...Reinholds bija viņas vīrs kuru nesatiku, ģimenē visi sačukstējās , ka viņš esot bijis spiegs....
viņu meita Ārija jau arī ir viņsaulē....
...viens Reinholda Bērziņa citāts"...māksla cilvēkam ir nepieciešama.Protams, uz skatuves dzīve atspoguļojas nosacīti, rakstnieks vai komponists bieži vien mums rāda dzīvi tādu, pēc kādas vēl mēs tiecamies"

Reinholds Bērziņš

Biogrāfija

Dzimis Valmieras apriņķī, Ķoņu pagastā zemnieku ģimenē. Strādāja par ganu, bet vēlāk fabrikā par strādnieku, bet no 1909. gada bija skolotājs. 1905. gadā iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku partijā. 1911. gadā tika arestēts par kreisās literatūras izplatīšanu, par ko viņam bija vairāk kā gads jāpavada cietumā. 1912. gadā pabeidza Cēsu lauksaimniecības skolu. No 1914. gada, kad sākās Pirmais pasaules karš, iesaukts Krievijas impērijas armijā. 1916. gadā pabeidza praporščiku skolu. Dienot propagandējis kreisās idejas.

1917. gadā kļuva par 40. armijas korpusa izpildkomitejas priekšsēdētāju, Rietumu frontes 2. armijas kara revolucionārās komitejas biedru. No 1917. beigām līdz 1918. gada sākumam komandēja boļševikiem uzticamās latviešu vienības. Vadīja arestus Krievijas impērijas stavkā Mogiļevā. Pēc tam Bērziņš ar savām daļām tika nosūtīti uz fronti, kur piedalījās cīņās pret Ukrainas radas bruņotajiem spēkiem, kā arī poļu ģenerāļa Dovbra-Musiņicka poļu vienībām. No 1918. gada janvāra komandēja 2. revolucionāro armiju, no februāra līdz martam bija Rietumu revolucionārās frontes virspavēlnieks. No 1918. gada jūnija bija Sibīrijas augstākās kara inspekcijas priekšsēdētājs, Ziemeļu-Urālu-Sibīrijas frontes komandieri. No jūlija līdz novembrim komandēja Austrumu frontes 3. armiju. No 1918. gada decembra līdz 1919. gada jūnijam bija Padomju Latvijas armijas inspektors. Pēc tam, līdz 1920. gadam, ietilpa Revolucionārās kara padomes sastāvā Rietumu (1919. gada augusts-decembris), Dienvidu (1919. decembris-1920. gada janvāris), Dienvidrietumu (1920. janvāris-septembris) un Turkmenistānas (1920. septembris-1921. novembris, 1923. decembris- 1924 septembris) frontēs. 1924. gada bija Rietumu kara apgabala priekšnieks.

1924. gadā demobilizēts. Ieņēmis dažādus amatus. No 1927. līdz 1937. gadam strādājis vadošos amatos Zemkopības Tautas komisariātā saistībā ar kara rūpniecību. 1937. gadā tika arestēts. 1938. gada 11. martā nošauts pēc PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas lēmuma. 1955. gadā tika reabilitēts.^[1]