otrdiena, 2012. gada 21. februāris

PACIETIES

PACIETIES...jā arī es nobalsoju par latviešu valodu kā vienīgo...ne jau aiz patriotisma, bet aiz vienkāršas domas, ka vairāk jau nekas nepieder...palikusi tikai valoda...plikumi rēgojas no visām pusēm, bet vismaz valodu atstājiet...un tad tās runas pirms un pēc...tā ka šķebīgi paliek...īpaši tiek novērtēts tautas balsojuma augstais rādītājs un iztirzāti šī rādītāja iemesli...brrr...no mūsu gudrām runām masu medijos šermuļi metas...vieni ir tik toleranti vienmēr, ka pielāgojas praktiski jebkuram viedoklim...otri tā cīnās par taisnību, ka atgādina misteru hitleru jaunības ziedu laikos...
tomēr realitāte spiež dikti...biju slima un saņēmu avansu 50ls un arī draudu vēstuli no mūsu ieņēmuma dienesta, ka man jānomaksā 43Ls un te nu man sanāk lielisks gavēnis, kā reizi 7Ls ar ko pārtikt un lietot sabiedrisko transportu un visu citu, kā arī nopirkt pārtiku un zāles tēvam...paldies Dievam ka mājās nav mājdzīvnieki, jo viņi jau nesaprot visus tos iemeslus, ko mums liek priekšā valdība un visas institūcijas...
te nu iesaku apmeklēt izstādi Arsenālā ar nosaukumu"Pacieties"..
....PACIETIES ir ļoti latvisks vārds visiem tiem, kam ir sirdsapziņa...

2 komentāri:

  1. Pacieties...
    Cilvēks var paciest neticami daudz un paciesties neiedomājami ilgi. Mēs - lavieši - esam īpaši pacietīgi. Tā vienkārši ir.
    Tomēr tā nevar turpināties bezgalīgi, jo kaut kur ir robeža...
    Vēl pēdējais mēģinājums - uzlādēties ar Māliņas & Kalna izstādes kosmisko enerģiju. Bet pēc tam?

    AtbildētDzēst
  2. man arī bija tādas briesmīgas pārdomas par dzīvi arī ārpus gavēņa laika, kurā ģimeni velkam ar "brīviem" 100 Ls mēnesī pēc rēķinu nomaksas. un ģimenē ir gan bērns, gan zvērs. bet es uzreiz sapratu, ka tā ir mana izvēle dzīvot šādi. vienmēr jau var darīt kaut ko citu, kaut kur citur, kur algas labas un dzīvei ir citi nosacījumi. bet es izvēlos strādāt to kas patīk, tādos daudzumos, lai varu izturēt un dzīvot zemē, no kuras netiktu vaļā pat ja aizbrauktu. nevar gan teikt, ka es ar to ļoti lepotos, jo saprotu, ka esmu pēc diagnozes traka laikam.
    Un nobeigumā -Pacieties! - nav manā dabā. tā vietā - aru to vagu ar prieku. (Māliņai un Kalnam gan medaļas par sniegumu, par to runa neiet.)Buča tev Didi! Labāk un sliktāk vienmēr var iet.

    AtbildētDzēst