Kādreiz , kad man bija padsmit gadi jutos nelaimīga , jo ģimenē kristiešu nebija...pateicoties atmiņām par vecātēva audžubrāli Kārli Zariņu uzzināju, ka Dimzas daudzās paaudzēs ir bijuši nopietni kristieši un to kā īpašu vērtību visas savas dzīves garumā ir pieminējis arī Kārlis par kuru variet izlasīt zemāk ...bet par Kārli runāt un pieminēt radniecību ar viņu visus padomju laikus bija noliegts , tā tas arī palika....izjutu pateicību un godbijību redzot sava vecvectēva pieminekli Rūjienā, Matīšu kapos , ko savam mātes brālim un audžutēvam par godu bija uzlicis Kārlis Zariņš.
Kārlis Zariņš
Kārlis Zariņš (04.12. 1879 – 04.05.1963)
Kārlis Zariņš 44 gadus bija Latvijas ārlietu dienestā: diplomātiskais pārstāvis Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Igaunijā un 30 gadus – Lielbritānijā; ārlietu ministrs 1931 – 1933. Okupācijas režīmu Latvijā radītās pārvaldes iestādes Kārlis Zariņš neatzina par likumīgām un nepakļāvās to rīkojumiem. Īstenojot Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras, Kārlis Zariņš 23 gadus līdz mūža beigām 1963. gada 29. aprīlī vadīja diplomātisko un konsulāro dienestu ārvalstīs un nemitīgi atgādināja pasaulei - Latvijas Republika de iure turpina pastāvēt!
Diplomāta, valsts un sabiedriskā darbinieka Kārļa Zariņa laiks bija revolūciju, karu, impēriju sabrukuma, Latvijas valsts dibināšanas un uzplaukuma, neatkarības un nebrīves gadi.
Kopš agras jaunības Kārlim Zariņam nācās pašam gādāt par sevi, skoloties un strādāt, iekļauties Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Pirmā pasaules kara gados viņš savus spēkus veltīja bēgļiem no Latvijas. Pildot Petrogradas latviešu labdarības biedrības priekšnieka un Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas prezidija un valdes locekļa pienākumus, Kārlis Zariņš strādāja kopā ar Vili Olavu, Jāni Čaksti, Arvedu Bergu un citiem tā laika izcilākajiem latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem. Kārlis Zariņš veica arī Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas uzdevumus.
1918. gada septembrī Kārlis Zariņš ieradās Rīgā, bija vēsturiskā Latvijas valsts pasludināšanas akta dalībnieks. Turpmāko mūžu viņš veltīja kalpošanai Latvijai, jau 1919. gada janvārī iestājoties ārlietu dienestā. Tāpat kā visiem jaunās valsts diplomātiem, arī Kārlim Zariņam nācās apgūt diplomātijas pamatus un diplomātisko protokolu, mācīties svešvalodas.
Kad Latvijas valsts tika atzīta de iure, ārlietu dienests varēja iecelt diplomātiskos pārstāvjus atbilstoši starptautiskajām konvencijām. Kārlim Zariņam pirmajam no diplomātiskajiem pārstāvjiem 1921. gada 2. februārī tika piešķirts ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra rangs. Viņa ziņojumi Ārlietu ministrijai liecina par labām novērošanas spējām, inteliģenci un notikumu izpratni. Laikabiedru skatījumā Kārļa Zariņa diplomāta darbu sekmēja viņa cilvēciskās īpašības – iejūtība, atsaucība un spēja veidot un uzturēt kontaktus.
Pusotru gadu Kārlis Zariņš sekmīgi vadīja Ārlietu ministriju. Būdams demokrāts, pie partijām nepiederošs, viņš pieņēma lēmumus svarīgākajos starptautiskajos un saimnieciskajos jautājumos pēc iepriekšējas apspriešanas un saskaņošanas ar Saeimas Ārlietu komisiju un Ministru kabinetu. Kārlis Zariņš 1954. gadā rakstīja: "...ja kāda ģimene, organizācija vai valsts grib pastāvēt un zelt, tad ir vajadzīgs vienības, savstarpējas mīlestības un uzticības gars. Bez šiem garīgajiem spēkiem nekas nevar plaukt un labvēlīgi attīstīties. Un sevišķi mazās tautas šai 20. gadu simteņa vērtību pārvērtēšanas laikā var drīz vien samalt putekļos un iznīcināt, ja tām nav pietiekoši šo garīgo spēku".
Trīsdesmit gadus, kopš 1933. gada jūlija, Kārlis Zariņš bija sūtnis Lielbritānijā. Okupācijas režīmu Latvijā radītās pārvaldes iestādes Kārlis Zariņš neatzina par likumīgām un nepakļāvās to rīkojumiem. Īstenojot Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras, Kārlis Zariņš uzņēmās valsts diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību vadību. Pēc Otrā pasaules kara ar viņa pilnvarojumu darbojās pārstāvji ASV, Francijā, Spānijā, Vācijā, Zviedrijā, starptautiskajās organizācijās Ženēvā. Latvijas konsulāro iestāžu pastāvēšana tika nodrošināta, ieceļot 24 goda konsulu vietas izpildītājus Lielbritānijā un Sadraudzības valstīs.
Kopš 1940. gada pildot Latvijas valstiskuma sargātāja misiju, Kārlis Zariņš pasaulei nemitīgi atgādināja – Latvijas Republika de iure turpina pastāvēt! Ar savām aktivitātēm okupācijas gados viņš stiprināja tēvzemes un trimdas latviešu ticību Latvijas valstiskās neatkarības de facto atjaunošanai.
Dzīves svarīgākie dati
1879. 4. XII
Dzimis Vidzemes guberņas Rūjienas apriņķa Ipiķu pagastā rentnieka un tirgotāja ģimenē.
1887. VII
Mirst māte Sape Zariņa, dzim. Dimza.
1888. IX
Mirst tēvs Ādams Zariņš. Kārli pieņem audzināšanā mātes brālis Jēkabs Dimza.
1889 – 1895
Mācās, pabeidz Rūjienas draudzes skolu.
1895 – 1899
Ternejas pagasta skrīvera palīgs, Rūjienas tirgotāja uzņēmumu noliktavas pārzinis.
1899. II – VII
Ierodas Pēterburgā. Māceklis puķu dārzniecībā.
1890 – 1917
Strādā biržas notāra kantorī, specializējas starptautisko vekseļu tiesībās. Mācās Tautas augstskolā. Beidz Pēterburgas trīsgadīgos augstākos komerckursus. Apgūst valodas.
1900 – 1918. I
Pēterburgas (Petrogradas) latviešu labdarības biedrības biedrs, valdes loceklis, kopš 1914. g. – tās priekšnieks.
1909
Nodibina grāmatu apgādu "Imanta", izdod Raiņa dzejoļu krājumu "Klusā grāmata", ko policija konfiscē. Zaudējumu dēļ apgādu nākas slēgt.
1915. VIII –1918. I
Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas prezidija un valdes loceklis.
1918. IV – V
Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas uzdevumā dodas uz vācu okupēto Latviju.
1918. V – VIII
Organizē latviešu bēgļu ešelonu nosūtīšanu no Petrogradas uz Latviju.
1918. 18. IX
Ierodas Rīgā.
1918. 18. XI
Latvijas valsts pasludināšanas svinīgā akta dalībnieks.
1918. XII
Latvijas Tautas padomes loceklis no Radikāldemokrātu partijas. Rīgas pilsētas valdes sekretārs.
1919. 2. – 14. I
Padomju Krievijas karaspēkam ienākot Latvijā, ar angļu flotes kuģi dodas uz Londonu.
1919. I – IV
Latvijas delegācijas pie Parīzes miera konferences atašejs.
1919. 9. IV
Iecelts par rezidējošo ministru Latvijas sūtniecībā Somijā. Sakarā ar citu uzdevumu izpildi Helsinkos ierodas 1919. 9. X.
1919. IV – VIII
Pagaidu pilnvarotais lietvedis Zviedrijā. Organizē pārstāvniecības izveidi.
1919. 6. – 20. IX
Ārlietu ministrijas speciālā komandējumā Varšavā, Viļņā un Kauņā.
1919. 10. X – 1925. 1. IX
Rezidējošais ministrs, no 1921. 2. II sūtnis Somijā.
1921. 20. II
Apprecas ar Henrietu Upēru (Houppert).
1923. 1. IV – 1930. 28. III
Iecelts par sūtni arī Dānijā, Norvēģijā un Zviedrijā, rezidence Helsinkos. No 1925. 1. IX rezidence Stokholmā.
1927. 30. IX
Stokholmā piedzimst meita Marija Anna Rita Ingeborga.
1930. 28. III – 1933. 16. VII
Sūtnis Igaunijā.
1931. 9. XII – 1933. 24. III
Latvijas ārlietu ministrs (vienlaicīgi paliekot sūtņa Igaunijā postenī)
1933. 16. VII – 1963. 29. IV
Sūtnis Lielbritānijā.
1940. 17. V
Latvijas Ministru kabinets piešķir ārkārtējās pilnvaras vadīt diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības
1940. 17. VI – 1963. 29. IV
Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs.
1963. 29. IV
Mirst Londonā.
1963. 4. V
Apbedīts Londonā, Brukvudas kapos.
