otrdiena, 2012. gada 24. janvāris

pavisam brīvs Sergejs Akurāters...

....tā nu vienā no janvāra dienām pavisam brīvs kļuva Sergejs...tāpat jau viņš bija brīvs...tāds disidents pret pastāvošam normām...minimālists sadzīvē un maksimālists brīvībā...brīvs būt par fotogrāfu...mīlēja brīvu mūziku...brīvību, ko dod pārvietošanās ar riteni...garīgumu neiespiestu sakrālā arhitektūrā...brīvu sauli , vēju, brīvu vasaru kuru var izbaudīt...mīlēja brīvus cilvēkus...tāds neatkarīgs indiānis....
....pirmais , ko atcerējās tēlnieks Gļebs Panteļejevs par Sergeju, bija viņa teiktais no 90 gadu atmodas laikiem"...gribu lai manās bērēs skan .....
Led Zeppelin mūzika...", tas toreiz likās tik ekstrēmi....
viņam nepatika ziema ...galvenais bija pārziemot tumšo laiku...
bet tagad beidzot brīvībā,brīvība!

..ar cieņu pret cilvēkiem ko Sergejs mīlēja
...Diāna kurai nepatīk ziema un patīk džezs...

4 komentāri:

  1. Ieliku komentāru no sava tēva, jo viņam nav google konta. Nu tad te tas ir... Dalu komentāru vairākās daļās.

    - - -

    Labvakar draugi.

    Katra diena skrienot aizskrien un tad , kad uzzini , ka esi nokavējis , paliek skumji un tukšuma sajūta sirdī .

    Darbā no rīta līdz vēlam vakaram un kad atnāku mājās , tad citi darbiņi , kas jāizdara . Skaties un gulēt jāiet . Zvans no pulksteņa un atkal jāceļas uz darbu . Un zinu , ka radi , draugi jāapciemo . Te kaudzītē dāvanas dažiem saliktas ... kas nu kuram . Bet nav laika , jo nemāku dzīvot tā , lai visam pietiktu laika . Arī dāvanam , kuras tagad tā arī paliks nenodotas … / Draugs bija brīvs , bet kādā janvāra rītā Sergejs palika pavisam brīvs .../ Uzzināju nedēļu atpakaļ un nevaru vēl atjēgties ... Tak vēl taisījos ciemos ar skaļruņu tumbiņām , kas saliktas malā pie durvīm . Nav laika aiziet ciemos , nav laika piezvanīt , nav laika parunāties , nav laika dzīvot . Viņs padeva zīmi un tas ir labi , bet , bet , bet ... Tajā dienā kad uzzināju , ka viņš ir miris , pa radio skanēja dziesma , tā , kā man iet - Stabs , stabs , koks , koks

    http://fanis.lv/blog/23/08/2009/stabs-stabs-koks-zogs/

    Braucu mājās no darba ar darba autiņu ( ir atļauja ) un ieslēdzu rādiņu . Stabs , stabs, koks , koks... Tā smējos par šo dziesmu , jo nodomāju , ka tas taču ir par mani . Šurpu , turpu , šurpu , turpu .
    Izrādās , ka tā ir sena dziesma un jau trīs gadus veca … Mēs bijām draugi no kāda 1973 gada .

    Kas vienoja ? Tā pati brīvdomāšana , Brīvība un mūzika . Kādus 40 gadus aizrāvos ar radiotehniku un toreiz laboju visu sadzīves tehniku , kāda bija pieejama . Kaut kas arī izdevās . Izdevās pacelt augšas ( slotiņas ) un arī trokšņus noņemt nost . Sergejs atkal rakstīja Gigantus lentēs . Kad Sergejs sāka ar Foto Grāfiju darboties , tad uztaisījām viņam palielinātājam halogēno balto spuldzi uz 12 Voltiem . Viņš ļoti priecājās , jo toreiz varēja ar balto gaismu izvilkt savas ieceres . Neko jau dabūt tajos laikos nevarēja . Paši taisījām . Kas šuva džeksas , kas laboja magnetofonus . Pirkām « Špilki « . Grūti saprast , kā tas žurnāls toreiz Latvijā tika pārdots . :)

    Jā , laiks ir pagājis . Sergejs dzīvoja Pārdaugavā . Kad Sergeju iepazinu , tad viņš dzīvoja Dīzeļa ciematā , aiz Sarkandaugavas .
    Divstāvu mūra ēkas pirmais stāvs . Liela istaba ar augstiem griestiem . Sānu sienas ar grāmatu plauktiem , bet frontālā siena apgleznota toreizējā puķu ( hipiju ) stilā , kā seržanta Pepera bildē . Abās pusēs pa vienai skaļruņu kastei . Skanēja kaut kas no Emersona . Pa vidam sienai seši lieli cipari , cilvēka augumā , bet ne taisni . Kā nu kurais . Prasu Sergejam , kam tiem cipari tādi , bet tajā brīdī iezvanījās telefons un viņš atmāja ar roku , pēc tam jau tu pats sapratīsi...

    Pie Sergeja vienmēr bija draugu pulciņš . Visi gariem matiem , ka jau hipiju paaudze . :) Toreiz vēl bija dzīvs draugs Antons . Lai varētu mājās trenēties ar bungu sistēmām , kuras ar lielam grūtībam bija nopircis , Antons visas , sava dzīvokļa sienas bija apšuvis ar spilveniem , lai slapētu skaņu uz āru . Caurām dienām esot ņēmies ar bungām , jo tas bija viņa prieks . Antons agri nomira . Vai bija 22, 23 gadi , neatceros . Vakars turpinājās un skanot mūzikai , katrs darīja ko savu . Bišķi iedzērām , dejojām ar meičām , klausījamies mūziku un runājām . Runāt bija grūti , jo skaļruņi dārdēja ar saviem decibelu lielumiem . Biju atbraucis noņemt izmēru kopijas no skaļrunu kastēm , jo gribēju sev tādas pašas uztaisīt . Kad toreiz izdzirdēju tādā skaļumā un kvalitātē Emersona , Leika , Palmera spēli , es biju nolēmis , ka man arī tādas skaļrunu kastes vajag . Ap pulksten 23 :00 nolēmu , ka šodien jābrauc mājās . Istabā tā piepīpēts , ka neko gandrīz redzēt nevar . Pa burziņu taustoties :) , sameklēju Sergeju un saku , ka laižos uz mājām . Prasu , kā taksi izsaukt . Viņš smejas ievēlies savas meičas apskāvienos un ar baigo žestu parāda cauri dūmakai uz sienas lieliem cipariem — lūk takša numurs , kungi ! :)) Āāāā , sapratu . :)

    AtbildētDzēst
  2. * * *
    Ta , tāda neliela epizode . Es Sergeja draugus nepazinu , jo kaut kādā mērā mums katram bija savs tuvāks draugu loks , bet es biju no Sergeja par viniem dzirdējis . Sergejam bija Ivara gleznota Sergeja portreta bilde , ja nemaldos , tad profilā . Gadu atpakaļ ejot pa Barona ielu , skatos , kāds pazīstams cilvēks iet man pretim un skatās tieši man acīs . Pamāju galvu neapstājoties un nodomāju , kas tas bija ? Atnākot mājās apsēdos pie TV un paņēmu rokās kādu žurnālu . Atšķīru uz dullo lapaspusi un iesmējos , re kur ir tas , kas man pretim nāca ! :)))

    Sergejs man gadu atpakaļ pārmeta , ka es esot pazudis . Atbildēju , ka tas tā nav , vienkārši jūtos iztukšots . Gadi iet . Stabs , stabs , koks , koks … Tāds darbs , ka visu mūžu pa citu dzīvokļiem palīdzot cilvēkiem un neatliek laika savējiem palīdzēt , satikties , parunāt . Kad satieku savu māsīcu , viņa iesmejas - Bērnībā katru gadu vairākas reizes tikamies . Tad pilngadības svētkos satikamies nevis skolā , bet unītī , kur viņa bija pārdevēja . Tad nejauši Teikā , ieejot kafejnīcā , pēc nieka 30 gadiem … Bet ! , kā tikai vakar būtu tikušies un šodien satikušies jaunā dienā .
    Tāpat ar Sergeju . Rīt aiziešu , rīt piezvanīšu , rīt aizrakstīšu vēstuli . Stabs , stabs , koks , koks …
    Zvanu , bet telefons nepieņem zvanus . Ieskatos internetā , ko dara mans draugs un izlasu , ka viņš ir Brīvs pavisam . Jā, nodomāju pie sevis , brīvs viņš vienmēr ir bijis . Mācēja iztikt no minimālā .
    Mēs , ja kaut ko darījām , tad par velti . Lasu tālāk , tālāk , tālāk … Stabs , stabs , koks , koks … Un sapratu , ka es esmu nokavējis savu draugu , atvadīties .
    Es ticu , ka mēs visi kādreiz tiksimies . Kā gan savādāk , jo kas tad šīs Zīmes mums katram padod , ja viss būtu beidzies !

    Tas pats Laimonis .


    Paldies , ja kāds izlasījāt .

    AtbildētDzēst
  3. Šo komentāru ir noņēmis autors.

    AtbildētDzēst